Gremošanas sistēma ir komplicēts orgānu tīkls ar plašām funkcijām, kur katram orgānam ir sava neaizstājama loma vai pat vairākas lomas gremošanas procesu nodrošināšanā, kā arī cilvēka dzīvības uzturēšanā. "Diagnostikas centrs" gastroenteroloģe, endoskopijas speciāliste Ilona Vilkoite skaidro gremošanas trakta funkcijas nepieciešamo enerģijas vielu uzņemšanai, lai cilvēks varētu dzīvot, elpot, kustēties un funkcionēt. Lasiet žurnālā "Ārsts.lv".
Lai cilvēks varētu dzīvot, elpot, kustēties un funkcionēt, nepieciešams uzņemt enerģijas vielas. To var izdarīt ar ēdienu, pārstrādājot to un nogādājot barības vielas asinsritē.
Gremošanas sistēma ir komplicēts orgānu tīkls ar plašām funkcijām, kur katram orgānam ir sava neaizstājama loma vai pat vairākas lomas gremošanas procesu nodrošināšanā, kā arī cilvēka dzīvības uzturēšanā. Gremošanas sistēma sevī ietver kuņģa un zarnu traktu, kā arī papildu orgānus. Gremošanas trakts sākas jau mutes dobumā. Tāpat pie gremošanas sistēmas orgāniem pieskaita rīkli, barības vadu, kuņģi, tievo un resno zarnu. Par papildorgāniem var uzskatīt zobus, mēli, siekalu dziedzerus, aknas, žultspūsli un aizkuņģa dziedzeri. Gremošanas trakts veic vairākas funkcijas - nodrošina apēstā ēdiena mehānisko apstrādi, sagremošanu, absorbciju jeb uzsūkšanos, enzīmu, hormonu, sālsskābes, žults un citu vielu sekrēciju, kā arī galaproduktu izvadi.
Mutes dobums nodrošina ēdiena garšas analīzi, pirms tas tiek norīts, tādā veidā tiek realizēta aizsargfunkcija, lai būtu iespējams novērst saindēšanos ar bojātu pārtiku. Zobi, mēle, cietās un mīkstās aukslējas nodrošina ēdiena primāro mehānisko apstrādi, tāpēc gastroenterologi nereti apjautājas pacientam, vai mutes dobums ir sanēts un zobi nav kariesa skarti. Situācijās, kad pacienti sūdzas, piemēram, par halitozi jeb nelāgu smaku no mutes, pirmām kārtām jādomā par mutes dobuma veselību. Šādos gadījumos cilvēkam sākotnēji jāvēršas pie stomatologa vai higiēnista un tikai tad, kad visas mutes dobuma problēmas ir likvidētas, jāpiesakās vizītē pie gastroenterologa.
Tāpat mutes dobumā notiek ēdiena samitrināšana ar siekalām, ko nodrošina siekalu dziedzeri. Nelielā apjomā mutes dobumā notiek arī ogļhidrātu un tauku šķelšana. Viens no svarīgākajiem mutes dobuma orgāniem ir mēle. Bez sākotnējās mehāniskās ēdiena apstrādes mēle veic arī ēdiena sensoro konsistences, temperatūras un garšas analīzi. Mēle virza ēdienu tuvāk rīklei, lai veicinātu rīšanas kustību, tāpat tā sekretē mucīnu un lipāzi, tādā veidā pildot arī dziedzera funkciju. Mēles sekretētais enzīms lipāze šķeļ galvenokārt triglicerīdus. Mutes dobumā esošie siekalu dziedzeri izdala sekrētu, kurš satur amilāzi, kas spēj šķelt ogļhidrātu kompleksus. Kopumā šie dziedzeri katru dienu izdala aptuveni 1-1,5 litrus siekalu. Lielākā daļa šī sekrēta (99,4%) ir ūdens, savukārt pārējos 0,6% veido elektrolīti, glikoproteīni jeb mucīni un enzīmi. Siekalas samitrina ēdienu, lubricē mutes dobuma gļotādu un piedalās ogļhidrātu šķelšanas sākuma procesā.
Rīkle kalpo par starpposmu, kas savieno mutes dobumu un barības vadu. Tāpat rīkle piedalās arī elpošanā, novadot gaisu uz traheju un plaušām. Rīšanas kustības laikā balsenes sprauga aizveras, lai ēdiens slīdētu pareizā virzienā. Šo procesu nodrošina IX un X kraniālais nervs.
Aiz rīkles atrodas barības vads. Tas ir orgāns, kas savieno mutes dobumu un rīkli ar kuņģa dobumu. Rīkle ir ap 20-25 cm garš cauruļveida orgāns. Tā primārā funkcija ir ievirzīt ēdienu kuņģī. Šo procesu nodrošina kontrakciju viļņi jeb peristaltika. Barības vads tiek iedalīts trīs segmentos.
Augšējā trešdaļa sastāv galvenokārt no šķērssvītrotās muskulatūras, vidējā trešdaļā ir kombinēta šķērssvītrotā un gludā muskulatūra, bet apakšējo jeb distālo segmentu veido gludā muskulatūra. Barības vada gludā muskulatūra ir veidota no cirkulārām un gareniskām šķiedrām un nodrošina peristaltikas viļņus rīšanas laikā.
Kuņģis ir maisveida orgāns. Tam izšķir divas malas jeb kurvatūras. Mazā kurvatūra ir vidēji 10 cm gara, turpretim lielā var sasniegt pat 40 cm.
Kuņģa lokalizāciju reizēm nosaka arī pēc mugurkaula skriemeļiem. Parasti kuņģa augšējā daļa lokalizējas krūšu daļas 7. skriemeļa projekcijas līmenī, savukārt apakšējā -jostas 3. skriemeļa līmenī. Kad norītais ēdiens ir nonācis kuņģī, turpinās mehāniska un arī ķīmiska tā apstrāde ar kuņģa sālsskābi un fermentiem. Kuņģa spēja mainīt savus izmērus nodrošina ēdiena uzglabāšanas funkciju, tomēr kuņģa pamatfunkcija ir mehāniska ēdiena sašķelšana sīkākās frakcijās. To nodrošina specifiski novietotās muskuļu šķiedras. Kuņģa sieniņa sastāv no trīs muskuļu slāņiem - iekšējā slīpā, vidējā cirkulārā un ārējā gareniskā. Šo trīs slāņu kontrakcijas un relaksācijas veicina kuņģī esošās pārtikas sajaukšanos un veidošanos par tā saucamo hīmu. Hīms ir pusšķidrs saturs, kas sastāv no daļēji sagremotas pārtikas, kuņģa gremošanas sulām un dziedzeru sekrētiem.
Tālāk sākas ēdiena ķīmiskās šķelšanās process. Kuņģaparietālās šūnas sekretē iekšējo faktoru un sālsskābi. Tās atrodas galvenokārt kuņģa subkardijas jeb dibena daļā. Iekšējais faktors ir būtisks veiksmīgai B12 vitamīna absorbcijai -tas pievienojas B12 molekulai, nodrošinot tā uzsūkšanos tievajā zarnā. Kuņģa sālsskābes pH ir 1,5-2, un tā nodrošina skābu vidi kuņģa dobumā. Šāda vide iznīcina lielāko daļu baktēriju, ko cilvēks norij kopā ar ēdienu, un pasargā no saindēšanās. Tāpat zems kuņģa pH veicina proteīnu denaturāciju un sašķeļ atsevišķu šūnu sieniņas.
Skāba kuņģa vide ir svarīga, lai nodrošinātu pepsīna aktivāciju. Pepsīns ir olbaltumvielas šķeļošs ferments, ko sekretē kuņģa dibena (subkardijas) daļas galvenās šūnas. Galvenās šūnas producē pepsinogēnu, kas kuņģa zemā pH ietekmē aktivizējas par pepsīnu. Kuņģa dibena, ieejas un vārtnieka daļas gļotšūnas izdala gļotas, kas aizsargā kuņģa gļotādu no skābes iedarbības. Tāpat kuņģa vārtnieka daļā ir daudz G šūnu. Tās producē gastrīnu, kas savukārt stimulē parietālo un galveno šūnu sekrēciju. Vārtnieka daļas D šūnas izdala somatostatīnu, kas inhibē jeb samazina gastrīna izdalīšanos. Ēdiens kuņģī uzkavējas vidēji 4-8 stundas atkarībā no tā konsistences, savukārt ūdens vesela cilvēka kuņģī paliek ne ilgāk par divām stundām un pēc tam nonāk tievajā zarnā.
Tievā zarna ir vidēji ap 7 m garš cauruļveida orgāns, kurā notiek lielākā daļa uzsūkšanās procesu. Ap 90% barības vielu uzsūcas tieši tur. Tievā zarna tiek iedalīta trīs segmentos: divpadsmitpirkstu, tukšajā un līkumotajā. Divpadsmitpirkstu zarna uzņem hīmu no kuņģa dobuma, tāpat pa papillu jeb izvadatveri te ieplūst gremošanas vielas no aizkuņģa dziedzera un aknām. Tukšajā zarnā {jejunum') sākas hīma ķīmiskā apstrāde un uzsūkšanās. Šie procesi turpinās līkumotajā zarnā (J/eurrf). Līkumotā zarna ir pēdējais tievās zarnas segments un beidzas ar tā saucamo ileocekālo atveri jeb vietu, pa kuru pārstrādātais ēdiens no tievās zarnas ieslīd resnajā zarnā. Barības vielu uzsūkšanos tievajā zarnā nodrošina specifiskā gļotādas uzbūve. Tā sastāv no tā saucamajām bārkstiņām, savukārt katra bārkstiņa no mikrobārkstiņām, kas tievās zarnas virsmu vairākkārt palielina. Caur bārkstiņu kapilāriem barības vielas tiek nogādātas aknu portālajā asinsritē. Tievā zarna pilda kā endokrīnā, tā arī eksokrīnā dziedzera funkciju. Tās dziedzeri producē hormonus, fermentus un gļotas.
Aizkuņģa dziedzeris ir gan endokrīns (producē hormonu insulīnu), gan eksokrīns dziedzeris, kam ir būtiska loma gremošanas procesā. Aizkuņģa dziedzeris izdala vairākus fermentu prekursorus un enzīmus, piemēram, tripsinogēnu, himotripsinogēnu un prokarboksipeptidāzi, ko tievajā zarnā aktivē enteropeptidāze; aktīvo alfa amilāzi, lipāzi, kas šķeļ triglicerīdus un fosfolipīdus, kā arī vairākus citus fermentus - ribonukleāzi, elastāzi un kolagenāzi.
Neabsorbēts un nepārstrādāts ēdiena materiāls virzās uz resno zarnu, kur šis saturs tiek saukts par fēcēm. Resnā zarna ir aptuveni 1,5-2 metrus gara, un tā sākas ar aklās zarnas kupolu, kur atrodas ileocekālā atvere, kas savieno tievo zarnu ar resno, kā arī tārpveida piedēkļa atvere. Resnajā zarnā uzsūcas ūdens un elektrolīti. Tajā atrodas arī vairāki triljoni baktēriju, kas pabeidz tievajā zarnā nesagremotā ēdiena šķelšanu. Tāpat resnā zarna producē atsevišķas vielas, tostarp K vitamīnu, kas turpat resnajā zarnā arī absorbējas. Peristaltikas viļņi fēces virza lejup uz taisno zarnu, kuras gļotādā atrodas receptori, kas signalizē par nepieciešamo defekāciju. Tā sākas ar reflektīvu iekšējā anālā sfinktera relaksāciju, sekojošu ārējā anālā sfinktera relaksāciju un beidzas ar defekāciju.
Visu rakstu lasiet žurnāla "Ārsts.lv" 2021. gada jūlija numurā
