Divertikuloze ir slimība, kad gremošanas trakta orgānu (visbiežāk zarnas) sieniņas vājajās vietās veidojas nelielas kabatas - izspīlējumi, saukti par divertikuliem. Ja šajos kabatveida izspīlējumos veidojas iekaisums, slimību sauc par divertikulītu. Žurnālā "Ārsts.lv'' lasiet rakstu, kura autori ir ''Veselības centrs 4'' gastroenterologs, endoskopijas speciālists Hosams Abu Meri un ārste rezidente ģimenes medicīnā Asnāte Jurģele.
Veicot zarnu izmeklējumu - kolonoskopiju - dažāda vecuma pacientiem, pēdējā laikā novērojam, ka ir palielinājusies saslimstība ar divertikulozi - veidojas izspīlējumi jeb kabatas zarnas sieniņās, jo īpaši gados jauniem cilvēkiem. Visbiežākā lokalizācija - resnās zarnas kreisā puse. Visticamāk, šī slimība gados jauniem pacientiem ir saistīta ar dažādiem faktoriem, jo īpaši ar dzīvesveidu.
Divertikuloze biežāk sastopama Rietumu valstīs - tā skar gan sievietes, gan vīriešus vienlīdz bieži. Vairāk nekā 30% no pacientiem ir vecumā virs 40 gadiem un vairāk nekā puse ir vecāki par 70 gadiem. Tātad, pieaugot vecumam, pieaug saslimstība. Tiesa, kā ievadā minēts, ir arī pacienti, jaunāki par 40 gadiem. Ņemot vērā, ka divertikuloze vairākumā gadījumu ir asimptomātiska - bez izpausmēm (aptuveni piektajai daļai pacientu ar divertikulozi var attīstīties simptomi), saslimstība patiesībā varētu būt vēl lielāka.
SASLIMŠANAS IEMESLI
Divertikulozes attīstības pamatā ir dažādi faktori: zarnas sieniņas struktūra, motilitāte jeb zarnu motoriskās darbības, šķiedrvielu daudzums uzturā, aptaukošanās un fiziskās aktivitātes u.c. Zems šķiedrvielu saturs uzturā veicina paildzinātu fēču izvadi, pastiprinātu ūdens atpakaļuzsūkšanos, cietāku fēču konsistenci un mazu apjomu, kas palielina spiedienu zarnas iekšpusē un veicina divertikulu veidošanos. Patlaban jaunāko pētījumu dati liecina, ka zems šķiedrvielu daudzums uzturā saistīts ar simptomātisku divertikulozi. Tāpēc Amerikas Gastroenterologu asociācijas vadlīnijas iesaka palielināt šķiedrvielu daudzumu uzturā tiem pacientiem, kuriem ir bijusi akūta divertikulīta epizode. Vairākos pētījumos novērota korelācija starp ķermeņa masas indeksu, vidukļa apkārtmēru un risku attīstīties divertikulītam, taču šo faktoru mehānisms slimības attīstības pamatā nav pilnībā skaidrs. Tāpat pētījumos nav pierādīta skaidra saistība starp fizisko aktivitāšu daudzumu un divertikulozes attīstību, tomēr fiziskās aktivitātes varētu ietekmēt divertikulozes komplikāciju attīstību - jo mazāk aktivitāšu, jo lielāks sarežģījumu risks.
KĀ DIAGNOSTICĒT
Ja divertikuloze nerada simptomus, tad slimību parasti konstatē nejauši, veicot kolonoskopiju vai arī vēderdobuma datortomogrāfiju citos nolūkos, piemēram, resnās zarnas vēža riska grupā esošiem pacientiem vai citu vēderdobuma patoloģiju gadījumā. Divertikulīta gadījumā pacients var sūdzēties par akūtām, konstantām sāpēm vēdera kreisajā apakšējā kvadrantā, paaugstinātu ķermeņa temperatūru, apetītes zudumu, sliktu dūšu, vemšanu, aizcietējumiem vai caureju, pat sāpīgu urināciju. Asins analīzēs var vērot paaugstinātus iekaisuma rādītājus - palielinātu leikocītu, C reaktīvā olbaltuma daudzumu. Kā izvēles attēldiagnostikas metodi pacientiem ar iespējamu divertikulītu var veikt vēdera dobuma datortomogrāfiju, tāpēc ka akūta divertikulīta gadījumā veikt kolonoskopiju varētu būt riskanti, jo pastāv perforācijas iespēja.
KĀ SAMAZINĀT SASLIMŠANAS RISKU
Visu rakstu lasiet žurnāla ''Ārsts.lv'' 2019. gada oktobra numurā
