Aktīnisko keratožu klātbūtne uz cilvēka ādas ir nopietns indikators dzīves laikā iegūtajiem saules izraisītajiem ādas bojājumiem un indivīda paaugstinātam riskam saslimt ar plakanšūnu karcinomu un citām ādas vēža formām. Rakstā žurnāla ''Ārsts.lv'' maija numurā skaidro ''Veselības centra 4'' filiāļu ''Diagnostikas centrs'' un ''Valdlauči'', kā arī grupas uzņēmums ''Derma Clinic Riga'' dermatoloģe Elīna Ozola.

Aktīniskās jeb solārās keratozes ir plakani, sārti, zvīņojoši elementi, lielākoties saules pakļautajās zonās, piemēram, uz sejas ādas, ausīm, augšlūpas, skalpa, kakla, pleciem, dekoltē un plaukstu ārējām virsmām. Tas var būt viens veidojums, vai visbiežāk - vairāki. Riska grupā ir personas pēc 40 gadiem, it īpaši gados vecāki cilvēki, turklāt veidojumu skaits gadu gaitā var palielināties. Lielākoties novēro tiem, kam ir ļoti gaiša vai gaiša āda (I vai II fototips). Bez aktīniskajām keratozēm šīm personām mēdz būt arī citas saules radītās ādas izmaiņas, piemēram, vasaras raibumi, saules lentigo, krunkas, ādas sausums, ādas elastības zudums un izteiktāks asins kapilāru zīmējums. Lai arī aktīniskā keratoze faktiski ir labdabīgs veidojums, tomēr to uzskata par pirmsvēža veidojumu vai vēža prekursoru.

Kāpēc veidojas aktīniskās keratozes?
Ultravioletajam (UV) starojumam piemīt daudz pozitīvu bioloģisko īpašību, tas ietekmē imūno sistēmu, aktivizē seratonīna sintēzi, sintezē D vitamīna neaktīvo formu. Savukārt aktivēts D vitamīns uzlabo imunitāti, nodrošina kaulu veselību. Tomēr tam ir arī daudz negatīvo efektu: DNS bojājums, fotonovecošanās, ādas vēža un dažādu pigmentu veidošanās. Aktīnisko keratožu patoģenēze ir tieši saistīta ar UV staru radīto bojājumu. Kumulatīvs UVB un UVA starojums ir īsts kancerogēns, kas ādas šūnās (keratinocītos) izraisa ģenētiskās mutācijas un veicina audzēja šūnu veidošanos. Turklāt šis starojums izraisa dažādas izmaiņas šūnu augšanas, diferencēšanās, iekaisuma un imūnsupresijas regulējošos mehānismos. Tāpat UV starojumam ir iekaisuma efekts - staru iedarbībā veidojas ādas apsārtums un iekaisums, šis process skaidrojams ar fotoķīmiskām izmaiņām un reakcijām, ko palaiž UV starojums, iedarbojoties uz ādā esošajiem hromatoforiem. Aktīnisko keratožu attīstību lielā mērā nosaka: dzimums (vīriešiem biežāk), vecums (vairāk par 40 gadiem), uzkrātais UV starojums, kontakts ar arsēna savienojumiem, ģeogrāfiskā lokalizācija, darba apstākļi (ceļu būve, lauksaimniecība, un citi) atvaļinājumu un brīvdienu ieradumi, vaļasprieki (biežāka saules ekspozīcija, piemēram, volejbols, teniss, golfs), pakļautība rentgena starojumam, smagi saules apdegumi bērnībā, hroniski ādas iekaisumi, jutīga āda, ģenētiskās saslimšanas un citi.

Kādi ir simptomi?
Agrīnas aktīniskās keratozes nevar pamanīt, bet var sajust, - āda ir raupjāka, līdzīga smilšpapīram un vietām veidojas zvīņas. Retākos gadījumos var būt niezes, vilkšanas un sūrstēšanas sajūta, jutīgums. Izmēros tās var variēt no dažiem milimetriem līdz pat vienam -diviem centimetriem. Klīniski tās var būt ādas krāsā, rozā vai sarkanīgi brūnas. Ja aktīniskā keratoze ir piepacelta, veidojas mezglveida struktūras vai tā asiņo, tās var būt pazīmes agrīnai plakano šūnu karcinomai.

Diagnostika
Aktīnisko keratožu diagnostika pamatā balstās uz veidojumu tipisko vizuālo izskatu un lokalizāciju. Lai ārsts pārliecinātos par diagnozi, izmanto dermatoskopiju. Tā ir neinvazīva vizualizācijas metode, kuras laikā veidojumu apskata ar plaukstas izmēra ierīci, kas gaismas laušanas un palielinājuma rezultātā viegli ļauj diferencēt veidojumā esošās struktūras un noteikt pareizo diagnozi. Ja ārstam veidojums šķiet aizdomīgs, tiek veikta ādas biopsija, lai izvairītos no tā augšanas dziļākos audos, proti, plakanšūnu karcinomas attīstības.

Profilakse
Kā dabīgais, tā arī mākslīgais UV starojums ir faktors, kas sekmē priekšlaicīgu ādas novecošanos un var izraisīt ādas vēzi. Savlaicīgi samazinot UV staru ietekmi, būtiski samazinās risks aktīnisko keratožu un citu ādas audzēju attīstībai. Pamati ādas vēža riska augstākai pakāpei dzīves laikā tiek likti jau bērnībā un pusaudžu vecumā, tāpēc jau no mazotnes svarīgi iemācīt to, cik nozīmīga ir aizsardzība pret saules starojumu.

Saules aizsardzība
Stratosfēras ozona slānis aizkavē UVC starojumu, lielāko daļu UVB staru un pavisam nelielu daļu UVA staru. Daļa UVB staru izlaužas cauri atmosfērai un tiek absorbēti ādas epidermā, tie veicina pigmenta veidošanos un arī apdeguma rašanos, kā arī ir atbildīgi par nemelanomas ādas vēžu attīstību. Savukārt UVA stari iekļūst dziļākajos audos jeb dermā. Tie vairāk iedarbojas uz kologēnajām un elastīgajām šķiedrām, atbild par sīku krunciņu rašanos un agrīnu ādas novecošanos. Starojuma stiprums atkarīgs no gaisa temperatūras, laikapstākļiem, ģeogrāfiskās lokalizācijas. Saules aizsarglīdzekļi ir efektīvs veids, lai pasargātu ādu no kaitīgās UV ietekmes. Svarīgi izvēlēties plaša spektra (tātad UVA + UVB) aizsargfiltru un atbilstošu SPF lielumu, atkarībā no ādas tipa. Taču vēl svarīgāk uzklāt aizsargkrēmu atbilstošā daudzumā un to atjaunot ik pēc divām stundām. Ja rodas grūtības un neziņa, kādu līdzekli izvēlēties, ieteicams vērsties pie dermatologa vai farmaceita.

Ārstēšanas iespējas
Līdz 20% aktīnisko keratožu var spontāni pazust 12 mēnešu laikā, tomēr, nevajadzētu uz to paļauties, jo arī 12 mēnešu laikā tās var progresēt līdz agrīnai plakanšūnu karcinomai. Pastāv vairākas metodes aktīnisko keratožu ārstēšanā -ārsts izvēlēsies atbilstošo, apsverot dažādus faktorus, piemēram, veidojuma vēsturi un attīstības pazīmes, lokalizāciju, izmēru, skaitu (ja aktīniskās keratozes ir >10, to uzskata kā vēža lauku un paredz plašāku ārstēšanu), pacienta vecumu, pacienta līdzestību un citus. Atsevišķu aktīnisko keratožu ārstēšanai izmanto kriodestrukciju jeb saldēšanu ar šķidro slāpekli. Tā ir salīdzinoši ātra, vienkārša metode ar labu klīnisko rezultātu. Iespējamās blaknes: sāpīgums, pietūkums, pūšļu veidošanās, ja pielietota lielās devās ilgtermiņā, var veidoties pigmentācijas vai rētošanās. Ķirurģiska veidojuma izgriešana - reti izmantota metode, tomēr, ja veidojums nepakļaujas citām ārstēšanas metodēm, iespējams, ir jāpārskata diagnoze un, izgriežot veidojumu, to nosūta histoloģiskai izmeklēšanai, kur laboratoriski apstiprina vai noraida esošo diagnozi.

Visu rakstu lasiet žurnāla ''Ārsts.lv'' 2022. gada maija numurā